Lai cik skumji tas varētu šķist, dažreiz mūsu tuvie un dārgie cilvēki pamet mūs pirms laika. 1986. gada novembrī negaidīti nomira mans pirmais vīrs.
Es uz visiem laikiem atcerēšos viņa apbedīšanas dienu – bija jau vēls rudens, neliels sals, kapos pūta auksts vējš, un cilvēki, kas stāvēja pie zārka, drebinājās, aizsedzot seju no pirmajām durstīgajām sniegpārslām.
Mans laulātais draugs ne ar ko neslimoja, viņš nomira pēkšņi, tāpēc līdztekus saprotamām zaudējuma sāpēm es izjutu arī spēcīgu psiholoģisko šoku.
Bet to, kas notika pēc bērēm, es atcerēšos visu mūžu. Kapsētā nebijām pārāk ilgi, novembra sākumā ātri kļūst tumšs. Pēc bērēm visi tika uzaicināti uz bēru mielastu mūsu dzīvoklī. Cilvēki nedaudz pasēdēja un devās prom. Mājoklī palika tikai mani bērni un māte. Viņa palīdzēja man nomazgāt traukus un ierosināja mums braukt pārnakšņot pie viņas. Bet es atteicos.
Lai arī man bija neiedomājami smagi iedomāties, ka es nolikšu bērnus gulēt un palikšu viena ar savām bēdām, kaut kādu iemeslu dēļ man šķita – ja tagad došos prom, es vairs nevarēšu atgriezties mājās ne rītdien, ne parītdien, vispār nekad!
Mamma pasēdēja pie mums vēl nedaudz un apmēram pulksten desmitos devās prom. Sākām gatavoties naktsmieram.Mums bija trīsistabu dzīvoklis, dēls, kuram toreiz bija 14 gadu, devās uz savu istabu, bet meita palika guļamistabā, kas man iepriekš man ar vīru bija kopīga.Viņa apgūlās man blakus un drīz vien noklusa.
Man šķita, ka viņa ir aizmigusi,bet man pašai miegs nebija nevienā acī. Bēdas mani pilnībā pārņēma. Es neraudāju, – pirmkārt, negribēju nobiedēt bērnus, kuriem jau tā bija grūti, un, otrkārt, man raudiens nenāca. Jutu tikai vienas vienīgas milzīgas skumjas, kuras nebija iespējams nekādi remdēt un atvieglot.
Es gulēju tumsā atvērtām acīm un skatījos vienā punktā griestos.Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, bet pēkšņi koridorā aiz guļamistabas durvīm izdzirdējusoļus – skaņa bija tāda, ka it kā kāds ietu basām kājām pa linoleju – un tieši tajā brīdī es šos soļus atpazinu. Tieši tāpārvietojās mans vīrs, kurš ienīda čības.
Soļi koridorā pietuvojās durvīm. Šausmu pārņemta es gulēju gultā un gaidīju, kas notiks tālāk – mana sirds mežonīgi dauzījās. Pēkšņi mana meita sakustējās un piespiedās man klāt ar visu ķermeni – es sapratu, ka viņa arī nebija aizmigusi un dzirdēja šos soļus.
– Mammu, man ir bail, es dzirdu, ka tētis ir atnācis, iesaucās meita.
Tikmēr soļi koridorā noklusa. Vairākas minūtes dzīvoklī atkal valdīja pilnīgs klusums, bet tad soļi sāka virzīties prom no mūsu durvīm uz dēla istabu. Ak, Dievs, kas ar viņu notiks, jo viņš tur ir pilnīgi viens!
Bet pēc pārissekundēm soļi atkal noklusa. Es pagulēju vēl dažas minūtes, pēc tam pārvarēju sevi un piecēlos, ieslēdzu gaismu un palūkojos koridorā. Protams, neviena tur nebija.Es ieslēdzu koridorā gaismu – meita pieķērās man pie rokas. Kopā ar viņu mēs uzmanīgi ieskatījāmies dēla istabā, bet tur viss bija mierīgi, viņš saldi gulēja. Atgriezāmies savā istabā un likāmies atkal gulēt, apskāvām viena otru un visbeidzot aizmigām.
No rīta es pavaicāju dēlam, vai viņš pagājušajā naktīdzirdējis kaut ko neparastu. Viņš atbildēja, ka pusmiegā esot saklausījis soļus it kā būtu atnācis tētis. Tomēr dēls pauda, ka viņš to visdrīzāk redzējis sapnī. Pēcpusdienā es piezvanīju mātei un pastāstīju viņai par naktī dzirdēto. Viņa bija ļoti satraukta un lika man uz visiem logiem un durvīm uzzīmēt krustiņus – tam vajadzēja kalpot kā šķērslim, lai liegtu mirušā dvēselei atkal iekļūt dzīvoklī. Es tā arī izdarīju.
Diena pagāja mierīgi, bet kad vakarā devāmies pie miera, ap pusnaktī kāds sāka stipri klauvēt pie loga. Klauvējiens bija tik spēcīgs, ka mēs ar meitu aiz bailēm uzlēcām kājās. Radās iespaids, ka kāds ārā no visa spēka ar dūri dauza pa loga rāmi. Pirmais, kas man ienāca prātā, bija doma, ka šādi “izklaidējas” kāds no vietējiem pusaudžiem – mēs toreiz dzīvojām pirmajā stāvā. Es piegāju pie loga unatvilku aizkaru. Bet uz ielas nebija neviena, mirdzēja vien laternas. Es atkal apgūlos. Pārējā nakts pagāja mierīgi.
Nākamā nedēļa pārsteigumus nesagādāja. Dienu pēc dienas mēs mācījāmies sadzīvot ar zaudējumu. Naktīs nebija dzirdami soļi, trokšņi vai klauvējieni. Pienāca devītā diena pēc vīra apglabāšanas. Atkal pie mums sapulcējās draugi un radi. Vispirms devāmies uz kapsētu, kur pastāvējāmpie kapa un atcerējāmies mirušo, parunājāmies un gājām katrs savu ceļu. Dzīviem cilvēkiem ir jādomā par dzīvām lietām, neko nepadarīsi.
Vakarā kā vienmēr es pagatavoju vakariņas, visi paēdām, pārbaudīju, kābērni izpildījuši skolā uzdotos mājasdarbus, nedaudz paskatījāmies televizoru un sākām gatavoties gulētiešanai- tā bija parasta darba diena, un mums visiem nākamajā rītā bija agri jāceļas. Pēkšņi kāds zvanīja pie durvīm. Un ne tikai vienu reizi, bet vairākas. Tas bija tā it kā kāds stāvētu aiz durvīm un vairākkārtīgi spiestu zvana pogu. Mehāniski paskatījos pulkstenī, tas rādīja vienpadsmito vakara stundu. Kurš gan ir atnācis tik vēlu?
[…] Mirušais pēc pāragras nāves trīs reizes apciemo sievu un bērnus. Reāls sievietes stāsts, kas… […]